Pārgājiens gar Lojas upi un veco kamaniņu trasi

Cik ātri viss mainās, tagad instagram un facebook gandrīz ikvienam ir ikdiena un atliek tikai piesekot kādam fotogrāfam, lai uzzinātu par kādu skaistu, bet aizmirstu zemes nostūrīti tepat Latvijā. Vēl pirms pāris gadiem arī pārgājieni nebija tik populāri, toties jaunatklāt Latvijas zudušās pērles bija daudz lielāks izaicinājums. Viena no tādām ir vecā Murjāņu kamaniņu trase. Par to un citiem apskates objektiem būs šī raksta turpinājumā.

Pārgājiens notika nu jau vairākus gadus atpakaļ 2017. gada rudenī, kokiem lapas jau bija nobirušas un bija pienācis īstais brīdis pārgājienam gar kādu no Latvijas upītēm. Šoreiz tika izvēlēta Loja, kas līkumo cauri Murjāņiem un ietek Gaujā netālu no Gaujas tilta iepretim Rāmkalnu slēpošanas trasei.

Pārgājiena kopējais garums bija ap 18 km, ar sākumu autostāvvietā pie sabrukušā restorāna “Sēnīte”, kurā 80tajos gados strādāja aptuveni 130 darbinieku, bet klientiem plašajā ēstuvē atradās līdz pat simts vietām.

Vispirms no stāvvietas devāmies uz Inčukalna velnalu, kas ir viena no Rīgai tuvākajām alām un 60tajos gaos bija ļoti populārs apskates objekts, bet šobrīd cilvēku pūļus šeit vairs nemana, kā tas, piemēram, notiek pie Gūtmaņalas. Lielākoties te izdodas sastapt vien tos, kas brauc šeit pēc avota ūdens. Inčukalna Velnala ir 19. garākā Latvijas ala, tā ir 16 metrus dziļa un 5 – 6 tūkstošus gadu sena smilšala. Ieejot alā, nokļūstat lielā zālē, kuras kupolveida griestu augstums sasniedz apmēram 4 metrus, savukārt platums 6,5 metrus. Velnalas apskates laikā nevajadzētu trokšņot, skrāpēt vai brucināt smilšakmens iežus, ala ir aizsargājams dabas objekts un arī arheoloģijas piemineklis. Bez tam tā ir arī sikspārņu ziemošanas vieta, tādēļ ziemā to vispār nevajadzētu apmeklēt . Pēc alas apskates devāmies pāri pļavai Gaujas tilta virzienā, šķērsojot to, uzreiz pa labās puses nogāzi devāmies lejā, kur jau ir izveidota taciņa virzienā uz Lojas upi.

Pārgājienam gar Loju izvēlējos upes labo krastu, starp citu to nosaka skatoties uz upes straumes tecēšanas virzienu, pagriez galvu virzienā uz kurieni aiztek ūdens un, tad labais krasts būs pa labi, un kreisais pretēji. Taciņa vijas gar pašu Loju un vietām būs arī stāvas nogāzes. Pēc tam, kad iznāksiet nelielā pļaviņā ar ēkām, upīti varēs šķērsot pār mazu koka tiltiņu, un gājiena turpinājums būs gar pretējā krasta nogāzi, kas var būt liels izaicinājums, it sevišķi, ja ir bail no augstuma, jo vienā vietā būs pavisam šaura smilšaina taciņa ar pamatīgu stāvkrastu. Ja šim posmam tiksi pāri, tad jau pavisam drīz nonāksi pie pamestās kamaniņu trases.

Starp citu, kamaniņu trase atrodas privātīpašumā un trenažieri joprojām darbojas.

Murjāņu sporta skolas kamaniņu trase darbojās no 1977. līdz brīdim, kad 1987. gadā tika atklāta modernā mūsdienās zināmā Siguldas bobsleja un kamaniņu trase.

Pēc kamaniņu trases apmeklējuma ierastais maršruts ved atpakaļ pa to pašu ceļu, vai pa pretējo upes krastu. Mans maršruts gan turpinās tālāk gar Loju šķērsojot autoceļu A3 Inčukalns—Valmiera, kura otrā pusē atrodas skaists smilšakmens atsegums un tālāk Katrīndzirnavas. Starp vecajām dzirnavām un autoceļu atrodas smilšakmens atsegumos izrakti pagrabi, līdzīgi, kā Līgatnē.

Pēc Katrīndzirnavu apskates šķērsojām iepriekš minēto šoseju un devāmies cauri mežam augšā kalnā, aiz kura atrodas vecās ūdeļu fermas drupas. Tālāk jau pa lielākiem un mazākiem celiņiem devāmies Gaujas virzienā. Gar Gauju ved kārtīga ierīkota taciņa, kas ir atzīmēta daudzos ceļvežos, turpinot lejup gar Gaujas krastu nonākam atpakaļ pie Gaujas tilta un atliek tikai nelielais posms gar ceļu līdz “Sēnītei”. Šo posmu starp tiltu un “Sēnīti” var paveikt pa autoceļa labajā un kreisajā malā esošajām taciņām.

Maršruta karte un GPX fails pieejams šeit.

Ar foto un piedzīvojumiem dalījās Kristaps Kiziks.

Tiekamies pārgājienos, velo un laivu braucienos!