Kas skatāms Sēlijā?

Aprīļa vidū devāmies 2 dienu ekskursijā, lai noskaidrotu, kas skaists skatāms Sēlijā un vai ir kāds interesants pārgājiena maršruts. Dienas jau ir pietiekami garas, tāpēc izlēmām doties uz Sēliju piektdienas vakarā. Iepriekš pētot topogrāfiskās kartes, nonācām pie idejas paskatīt visas Latvijas vējdzirnavas, kas kā reiz lieliski papildina apskates objektu skaitu gan Sēlijā, gan citviet pa ceļam. No Rīgas uz Sēliju nolēmām doties caur Skaistkalni un tālāk gar Lietuvas robežu.

Pa ceļam uz Skaistkalni starp Vecumniekiem un Stelpi izmetām nelielu līkumu, lai apskatītu 3 vējdzirnavas. No apskatītajām pirmās atradās pie mājām ar nosaukumu “Vikingi“, dzirnavas ir rekonstruētas, bet atrodas viensētas pagalmā, tādēļ aprobežojāmies tikai ar foto no ceļa un devāmies vien tālāk. 6 km attālumā atrodas ļoti skaistas no sarkaniem ķieģeļiem mūrētas dzirnavu drupas pie Sveķu mājām. Precīzu dzirnavu nosaukumu nezinu, pēc vecām kartēm spriežot, tās varētu būt Šķērstu vējdzirnavas, jo šajā vietā reiz bija tāda nosaukuma ciems. Pie Stelpes, jau pie pašas Skaistkalnes šosejas, atrodas Ķiru dzirnavas, kas veidotas no koka lubiņām, šeit ir gan norāde, gan ierīkots piebraucamais celiņš.

Tālāk devāmies skatīt Skaistkalni, kas iespējams, ir visaktīvākais karsta procesu apvidus Latvijā. Austrumos no Skaistkalnes izveidota atpūtas vieta, kuras apkārtnē meklējamas sausas un ar ūdeni pildītas dažāda lieluma kritenes, no kurām dažas sasniedz ļoti iespaidīgus izmērus. Vairāk par kritenēm mūs pārsteidza izvietotie putnu būrīši, kas bija piestiprināti vien pusotra metra augstumā vai pat zemāk. Ja tev ir zināms skaidrojums, kāpēc tā, tad droši raksti komentāros.

Kas ir karsts?

Karsts – process kam nav tiešas saistības ar augstu temperatūru. Nosaukumu tas ieguvis no reģiona kurā tas pirmo reizi zinātniski izpētīts. Tas ir ģeoloģisks process, kura rezultātā pazemē, pateicoties ūdens iedarbībai, tiek izšķīdināti ieži un to vietā veidojas tukšumi piltuvju, kanālu, dobumu un plaisu veidā. Process parasti turpinās tik ilgi kamēr tukšumiem izplešoties virsējie iežu slāņi zaudē atbalstu un iebrūk, tādējādi veidojot karsta kritenes.

Tālākais mūsu ceļš veda gar pašu Lietuvas robežu, par kuru kalpo Mēmele. Grants ceļš līkumodams pieiet pie paša upes krasta, vietām redzami dolomīta atsegumi, bet pie upes abos krastos sasēduši makšķernieki. Skaisti un neticami, ka atrodamies Latvijā.

Tiekot uz lielās šosejas, kas ved uz Neretu, piestājām apdzīvotā vietā ar nosaukumu Sproģi. Pie iekaramā tilta pār Dienvidsusēju pretējā krastā ir iekārtota atpūtas vieta, savukārt upe ir pietiekami plata laivošanai. Ja ir vēlme laivot Sēlijā, tad iesaku izmantot vietējo piedāvājumu no Sēlijas laivas, kas nodrošina gan laivas, gan neatsaka padomu par atpūtas vietām, apskates objektiem un vietējiem pārgājienu maršrutiem.

Nakšņošanai izvēlējāmies vienu no oficiālajām atpūtas vietām pie Saukas ezera. Vieta ir ļoti skaista un vasarā varētu būt arī atpūtniekiem bagāta, līdz ar to iesaku doties uz Sēliju jau tagad, kamēr vēl nav klāt siltās naktis. Atpūtas vietas vari atrast mājaslapā dodies.lv un Latvijas Valsts mežu aplikācijā.

Nākamo dienu iesākām ar Gārsenes apskati, kas šķiet iestigusi baronu laikos. Patiešām labi saglabājies pils ansamblis ar dzirnavām, daudzām ēkām un tiltiem. Turpat atrodas LVM iekārtots parks ar atpūtas vietām un 6 km garu pārgājienu taku, kuru arī iemēģinājām. Domāju, ka šī vieta ir lieliski piemērota pārgājieniem ģimenēm ar maziem bērniem. Parkā atradīsiet gan Lutaušus (lielus laukakmeņus), gan akmeņainu upīti ar vietējo Staburagu. Jo tālāk pa taciņu dodas, jo tā paliek mazāka un vietām pazūd, norādes ir tikai dažās vietās, atliek tikai doties gar Dienvidsusēju. Atpakaļceļā no Staburaga (neliela klints) dodamies pa upītes pretējo krastu, šķērsošanai izmantojot akmeņus. Pretējais krasts ir augstāks un no tā paveras labs skats uz upīti. Vienai no Dienvidsusējas pietekām vēl saglabājušās vecā tilta (caurtekas) mūra paliekas no baronu laikiem.

Manuprāt, lielākā Gārsenes parka vērtība ir vecās atsveķošanai paredzētās priedes ar interesantiem iegriezumiem.

Atsveķošanai sagatavotas priedes esmu manījis arī Tomes mežos, kā arī uz Viskūžu salas Usmas ezerā. Nu jau 20 gadus atsveķošanu Latvijas mežos neveic, jo tas bojā koksni. Šādu koku paliek arvien mazāk, tādēļ iesaku doties un apskatīt, kamēr vēl ir tāda iespēja. Vairāk par atsveķošanu var lasīt šeit.

Pēc Gārsenes apskates devāmies uz salīdzinoši netālo Asari, kur galvenais apskates objekts ir Asares muižas drupas. Pamazām šo vietu daba ņem sev atpakaļ un to apdzīvo tikai stārķu ģimene. Pa to pašu ceļu braucot 10 km uz priekšu nonācām pie Kaldabruņas luterāņu baznīcas, kas šobrīd ir pamesta un atvērta. Kā parasti šādās vietās, sajūtas ir sirreālas. Lūdzu neaizmirstiet, ka, lai arī pamesta, tā tomēr ir baznīca un vēsturiska vērtība, nav pieļaujama objekta bojāšana.

No Kaldabruņas devāmies atpakaļ virzienā uz apdzīvotu vietu ar nosaukumu Sēlija, pa ceļam turpinot vējdzirnavu apskati. Mūsu mērķis bija vecā Sēlpils evanģēliski luteriskā baznīca, kas instagram bildēs izskatījās pēc skaistām drupām. Diemžēl realitātē, šīm drupām ir uzlikts jumts un logu ailes ir aiztaisītas ar plēvi. Manuprāt, uzsākot rekonstrukciju, baznīca ir zaudējusi savu sirreālo noskaņu un unikalitāti, kuru ir radījis laika zobs.

Atpakaļceļā piestājām pie Korkuļu sausgultnes (pazemes upes). Jāteic, ka šī bija pirmā vieta, kur sastapām daudzas automašīnas ar tūristiem – pārsvarā ģimenes ar maziem bērniem. Visi kā viens devās nepareizā virzienā pa upes gultni uz leju un vīlušies devās atpakaļ uz automašīnām, jo bezsniega ziema ir samazinājusi upītes ūdens apjomu un tā ir iesūkusies zemē krietni agrāk (augstāk). Kopš pirmo reizi biju šajā vietā, ir pagājuši 15 gadi. Tolaik šeit zaļoja kupls mežs, nebija ne taciņas, ne ceļa norādes, plašāk zināma bija tikai Sērenes karsta kritene, bet par Korkuļu sausgultni zināja tikai retais, toreiz arī uzņēmu pirmos foto priekš vietas.lv. Patiesībā vieta ir unikāla un iesaku apskatīt agrā pavasarī vai rudenī, kad upītē ir vairāk ūdens un kokiem nav lapu.

Ne pilnīgi visus apskatītos objektus aprakstīju, jo, protams, šeit ļoti daudz ko vēl redzēt. Galvenais Sēlijas pluss ir tāds, ka tūristu šeit ir salīdzinoši maz un joprojām var atrast daudz un dažādas interesantas vietiņas. Dažas no idejām vari smelties Dodies dabā instagram kontā.

Katru reizi, kad Dodies dabā atklāj kādu jaunu objektu un dalās ar tā fotogrāfijām, mūs gāž riņķī ar jautājumiem, kur to atrast. Bieži vien mēs apzināti neatklājam šos objektus, lai jau nākamajā nedēļas nogalē uz šo vietu negāztos ļaužu pūļi un, kas būtiski, vēlamies pasaudzēt objektus no demolēšanas, kā arī publicēšanas google maps un citviet. Arī šajā reizē, lūdzu, neuzdot mums jautājumus par pamestā autobusa atrašanās vietu, tā vietā aicinām izmēģināt Dodies dabā spēli – Kas meklē, tas atrod.

Dodies dabā spēle – Kas meklē, tas atrod.

Sadarbībā ar biedrību Sēlijas laivas esam sagatavojuši pavisam nelielu uzdevumu, kuru izpildot, atradīsi norādes uz pamesto autobusu. Ceram, ka nelielā piepūle, tev liks vairāk novērtēt šo atradumu.

Uzdevums:

1. Gārsenes meža parkā dodies mūsu aprakstītajā 6 km garajā pārgājienā.
2. Posmā starp Gārsenes pili un Staburagu atrodi Dienvidsusējas pieteku.
3. Pāri pietekai vēl ir saglabājies neliels mūrēta tilta/caurtekas fragments, kurā vai pie kura, esam noslēpuši zaļas krāsas norādi.
4. Ar mobilo telefonu noskenē QR kodu, atver saiti un ievadi norādē redzamo paroli.
5. Dodies piedzīvojumā!

Noderīgas saites:

• Gārsenes pils – piedāvā telpu nomu un ekskursijas: garsenespils.lv
• Biedrība “Sēlijas laivas” organizē vides izglītību veicinošus pasākumus Sēlijā, izmantojot aktīvās atpūtas elementus; veido vietējās kultūras un vēstures piesātinātus pārgājienus, kā arī ekspedīcijas, kurās izzināt neapjaustus Sēlijas dārgumus. Organizē laivu braucienus, uzskatāmi rādot #NavJauGrūti nozīmību. Vairāk informācijas: www.facebook.com/selijaslaivas vai pa tālr. +37120034392
• Idejas pārgājieniem: Dodies dabā facebook grupa