KristapsSlepenais objekts nebūt nav kāds padomju armijas mantojums vai jaunatklāta ala, bet gan miljoniem gadus sens dabas objekts, kas jau gadu tūkstošiem atsedzas Gaujas labajā krastā pāris kilometrus lejup no Līgatnes pārceltuves. Nē, nebūt ne es būtu šo objektu atklājis. Šīs klintis būs redzējis ikviens laivotājs, kas reiz ir devies šajā Gaujas posmā. Jau 17.gadsimta kartēs ir norādīts to nosaukums, tāpat arī tūrisma lapā entergauja.com un citviet. Plašākus pētījumus veicis profesors Ojārs Āboltiņš un atpazīstamais dabas pētnieks Guntis Eniņš. Klintis kā apskates objekts figurē 1990.gadā izdotajā grāmatā “Gaujas Nacionālais parks” un 2019.gadā izdotajā grāmatā “Latvijas dabas brīnumi“. Jau ilgāku laiku biju plānojis šo vietu apmeklēt, vēlāk, kad reiz instagramā neatpazinu šo objektu, foto autoram jautāju, kas ir šī par vietu, saņēmu atbildi: “lai tikai nevienam citam nesaku”. Tad kāpēc šis objekts ir tik slepens un kādi bija mani piedzīvojumi?
Nupat pirmajā adventē ierastajā komandas sastāvā devāmies pētīt, cik daudz no grāmatās aprakstītā ir patiesība un cik izpušķojumi. Iepriekš izpētīju, ka maršrutā nenāksies šķērsot rezervāta vai mikroliegumu teritorijas, lielākā maršruta daļa ved gar Gauju, kartēs atrodamiem ceļiem un Latvijas valsts mežiem. Aizbraucot uz plānotā maršruta starta vietu, atklājās bēdīga aina, skaistie Gaujas Nacionālā parka meži ir paretināti un no jaukajiem meža celiņiem nav ne miņas, tā vietā ir līdz pat metru dziļas iebrauktas rises no meža tehnikas, mums dubļi līdz potītē, bet suņukam līdz vēderam.
Dodoties lejup Gaujas virzienā, pāris reižu novirzoties no kursa, nonācām pie Gaujas senkrasta, turpinot ceļu gar to, atsedzās arī skats uz pašu Gauju, savukārt tālāk dodoties augšup un lejup nonācām līdz iespaidīga izmēra gravai. Nolaižoties pa nogāzi, grava jau līdzinājās nelielam kanjonam ar stāviem smilšakmens atsegumiem, kas viscaur apauguši zaļām sūnām un ķērpjiem. Šeit ir tā burvība, nonākt vietās, kur negadās sastapt ļaužu masas, kur nav automašīnu rindu, kur nav atkritumu un smilšakmens atsegumos iegrebtu iniciāļu.
Turpinājumā devāmies gar iespaidīga augstuma klinti līdz pat vietai, kur tajā atduras Gaujas straujie ūdeņi, veidojot izteiktu ūdens virpuli, jeb atvaru. Patiešām, grāmatās nav melots. Gaujas krastā atsedzas tikai neliela klints daļa un varbūt pat ne iespaidīgākā. Tālāk it kā izskatījās pēc šauras taciņas, kas ved augšup gar pilnīgi vertikālo klints nogāzi, bet ņemot vērā viscaur izmirkušos mālus, jau piedzīvotos kritienus un bažas par suņuku, neriskējām ar savām dzīvībām un devāmies atpakaļ, lai kādā citā vietā atrastu drošāku apkārtceļu. Uzrausāmies pa krauju, lai jau pēc 30 metriem atkal dotos lejup uz mūsu maršrutu. Un kas tad te?
Zīme “Privātīpašums”! Tieši atcerējos, ka pirms dažām dienām privātīpašumu un pārgājienu sakarā manu viedokli jautāja viens no ziņu portāliem. Toreiz nodomāju, ka mana iepriekšējā pieredze ir bijusi veiksmīga, neesmu vadījis pārgājienus cauri privātīpašumiem un arī neesmu saņēmis īpašnieku sūdzības. Ko nu darīt, labi, ka zīme ir no šīs puses un redzama tikai pēc tam, kad esmu šķērsojis mazo posmiņu. Laimīgi ejam lejup, priekšā satiekam laipnu pāri, apsveicināmies un te nu bija. Saņēmu savu pirmo aizrādījumu, ka klīstu pa privātīpašumu, jo redz tur ir zīme. Izrādās manu acu priekšā ir īpašnieki. Atvainojos, izstāstu, ka nācās apiet bīstamu posmu un šo zīmi pamanīju tikai pēc tam, kad pienācu no otras puses. Meitene (iespējams saimniece) saprotoši pamāj un saka, ka nekas, nekas, viss jau kartībā. Puisis gan turpina aizrādīt, citēju: “ja esmu kaut ko fotografējis, tad gan nedrīkst publicēt, bet ja publicēju, tad nedrīkst norādīt koordinātes, jo redz jau tagad Facebook ir ieliktas bildes un tagad visi staigā bez maz vai pa viņu pagalmu”. Nosmaidīju, piekrītoši pamāju ar galvu un katrs turpinājām savu ceļu.
Ejot tālāk sāku aizdomāties, kā es kā zemes īpašnieks rīkotos šajā situācijā. Ja manā pagalmā sabrauktu svešas mašīnas un izbraukātu zālienu, tad es nebūtu priecīgs. Ja gar manu zemes stūrīti iet garām cilvēki, kas jau kilometriem mērojuši ceļu, tad kur ir problēma? Ja ir vēlme norobežoties, tad jāliek žogs. Bet vai īsti ģeoloģiskam piemineklim var likt priekšā žogu? Vai šo objektu var uzskatīt pa savu? Teorētiski jau jā, zemes īpašniekam pieder visas zemes dzīles. Nepatīk, ka vēl kāds redz šo zemes stūrīti, tad var ik pa 10 metriem uzlikt zīmes “privātīpašums”, bet varbūt labāk tā vietā ir ar zīmi norādīt uz drošu maršrutu, ka tiešām pa šauro taciņu var tikt augšā un lejā, ka tur nevar novelties lejup. Vai mēs kā zemes īpašnieki ārpus sava privātīpašuma arī rīkojamies tāpat pret citu īpašumu, vai nevēlamies apskatīt citus mežu nostūrus un apskates objektus, Gaujas Nacionālā parka populārās un mazāk zināmās vietas, kas atrodas gan uz valstij piederošas, gan privātas zemes?
Pārgājiens izvērtās divtik garāks, kā plānots un radīja daudz jautājumu un pārdomu. Gatavojot pārgājiena aprakstu, Facebook uzdūros uz šī objekta X fotogrāfijām. Un ko es redzu, to autors ir tas pats sastaptais zemes īpašnieks. Ja nemaldos, tad kaislīgs fotogrāfs un ceļotājs, var teikt, ka mākslinieks un blogeris, kas gan nakšņo purvos, gan kāpu zonā pie ugusnkura, publicē objekta X foto un norāda vietu, kur tas ir uzņemts. Ja kļūdos, tad jebkāda līdzība ir tikai sakritība. Bet kā paliek ar šīs vietas popularizēšanu?
Jums lasītājiem iesaku aizdomāties par līdzīgām situācijām, labiem un sliktiem piemēriem, bet šī X objekta apskatei izvēlēties laivu braucienus, savukārt, ja dodaties kājām, tad respektēt novietotās zīmes un pašiem izvērtēt, vai rāpties pa šauro taciņu.
Ar sveicieniem privātīpašumu saimniekiem, dabas cienītājiem un lasītājiem. Kristaps
Labdien, Kristap!
Nevajag jau staigāt tikai Gaujas krastos, tagad šīs zīmes “Privātīpašums” ar katru dienu kļūst aizvien vairāk.
Vari iet kaut kur nekurienē, kur ir servitūta ceļš un pēkšņi konstatēt, ka esi privātīpašumā.
Viens otrs saimnieks pārar ceļu, lai tā vairāk nebūtu, pats brauc pa ceļu, kurš ved caur citu īpašumu.
Lielupes krastos netālu no apdzīvotas vietas “Cepļi” viens saimnieks ir izracis kanālu no Lielupes, es ejot pa makšķernieku iemītu taciņu un nokļūstot pie žoga, kur ir rakstīts “videonovērošana” sapratu, ka varu iet pa pašu Lielupes krastu, tas gan nebija krasts, kur savvaļas puķes un dažādas niedres, tur viss bija nolīdzināts, plika zeme … Sapratu, ka eju pa apli, jo priekšā izrakts kanāls un pretī nāca saimnieks, kurš man aizrādīja, ka esmu viņa īpašumā.
It kā upju krasti ir visiem pieejami, bet kā ir patiesībā?
Kad jautāju par to, kā man tikt tālāk, tad izrādījās, ka gar žogu ir iemīta taciņa, kur iet vietējie.
Ir vietas, kur ir vēsturiski objekti – tie arī ir privātīpašumi par kuriem īpašnieki nenojauš un viņus tas neinteresē, es varētu turpināt un turpināt, jo šādu īpašumu kļūst aizvien vairāk un vairāk.
Jā, ir tāds tauvas zonas (joslas) likums- 4-10m, atkarībā no udenstiplnes un citiem apstakļiem. Un tas nosaka, ka tajā ir atļauts pārvietoties atpūtniekiem, arī makšķerēt, piestāt ar laivām un pat nakšņot, bet ir viens bet, ko arī nosaka šis tauvas zonas likums.. minētās darbības ir jāsaskaņo jeb jāinformē zemes īpašnieks. Kā arī ir aizliegts šķērsot privātīpašumu, lai piekļūtu pie tauvas zonas, ja vien pie tās nepieved publiskais ceļš. Arī servitūts pēc būtības ne vienmēr ir publisks ceļš, bet parasti ir par labu tikai tiem zemes īpašniekiem, pie kuru zemes robezas pieved servitūts. Tauvas joslu nedrīkst nozhogot, tas ir aizgliegts. Taču šeit ir cita, jau ieilgusi, problēma- tie, kuri nav šādas zemes (ar tauvas zonu apgrūtinājumu) īpašnieki, nesaprot tos, kuri tādi ir. Var saprast gan vienus, gan otrus. Ļoti biezi atpūtnieki izbradā krastu, piemēslo, nocērt kokus un ko tik vel ne.. bet ne visi ir tādi “cūkmeni”, pēdejos gados situācija ir krietni uzlabojusies, bet ne pilnībā mainījusies. Kā arī pēdējos gados ir ļoti populāri iet pārgajienos, bet biezi jaunie censoņi domā, ka, ja tur ir caurejams lauks vai krasts, tad tik uz priekšu, nemaz nepadomājot, ka tas varētu būt privatīpašums, kuru bez īpašnieka saskaņošanas šķērsot nedrīkst! Kompromiss- nebūsim “cūkmeni” un vairāk komunicēsim savā starpā (staigoņi ar zemturiem). Komercpārgājienu viedotaji var slēgt līgumus ar zemes īpašniekiem, viecot atsevišķas samaksas vai tamlīdzīgi. Ipašumi, kuru teritorijā atrodas nozīmīgi objekti, var parsīt no pašvaldības finansējumu takas ierīkošanai, uzturēšanai, kas savukārt paver iespējas lauku tūrisma attīstībai attiecīgajā sainmiecībā. Iespējas un varianti ir daudz, ir jāpielāgojas, nevis jānorobezhojas.. un pats galvenais, jārespektē vienam otrs 🙂